Elvis Merzļikins nu jau kādu laiku ir atpazīstams latviešu hokejists, vārtsargs. Pašlaik Merzļikins pēlē Šveices hokeja līgas kluba HK “Lugano” rindās un 2014. gada NHL draftā viņu ar kopējo 76. numuru izvēlējās Kolumbusas “Blue Jackets” vienība. Elvis ir pilns ar enerģiju, motivāciju, ticību un ir pārliecināts, ka kādreiz noteikti spēlēs NHL. Iedvesmojies arī tu!
Pastāsti, kā uzsāki savu hokeja vārtsarga karjeru?
Pats sākums meklējams laikā, kad man bija seši gadi. Tad sāku slidot sporta pilī, nedaudz iepazīstot hokeju, bet tas ilga tikai divus mēnešus. Atsāku, kad man bija astoņi gadi, un tad es tam pievērsos pavisam nopietni. Par vārtsarga pozīciju interese parādījās spēlējot manā pašreizējā Šveices klubā „Lugano”. Sākotnēji tur es biju aizsargs, taču izjutu patiku pret ripu ķeršanu, tāpēc arī pamēģināju stāvēt vārtos, kas man patiešām iepatikās. Tā arī viss sākās.
Kādas bija lielākās grūtības bērnībā, ar kurām saskāries, kad sāki stāvēt vārtos?
Lielākās grūtības bija ģimenes finansiālajā stāvoklī. Es nenāku no bagātas ģimenes, un tajā laikā manai mammai bija ļoti grūti uzturēt dēlu hokejistu un vēl otru vecāku dēlu. Grūtības bija nopirkt jaunu formu, visu ekipējumu, nūju. Agrāk man bija viena nūja uz visu gadu, tāpēc bija jāspēlē ļoti uzmanīgi, lai nesanāktu tā, ka vispār palieku bez tās un nevaru spēlēt.
Kas bija tas, kas tevi iedvesmoja un iedvesmo vēl šobrīd sasniegt savu mērķi?
Tas, ka šajā sportā un vispār arī citos sportos neko nepanāksi, ja vēlēsies iet pa vieglāko ceļu. Mani tieši tas stumj un velk uz priekšu, jo tāds ir mans raksturs, laikam no mammas iedzimts, ka es darīšu visu iespējamo, lai sasniegtu mērķi un to, ko vēlos. Mani vienmēr mācīja, ka sapņiem ir jātic un tie ir jāvizualizē, pat tad, ja sākotnēji tie šķiet neiespējami. Tad, pamazām, savas dzīves gaitā tu tuvosies mērķiem tuvāk un tuvāk, jo vienmēr paturēsi tos prātā, tā būs daļa no tā, kas esi. Es neesmu tas cilvēks, kurš atmet ar roku pie pirmajām grūtībām, jo man ļoti nepatīk zaudēt. Protams, nekad nebūs tā, ka visu laiku uzvarēsi, bet jāmācās arī uzvarēt pēc tam, kad esi zaudējis. Kā es komandai vienmēr saku, ka mēs varam uzvarēt kā čempioni un arī zaudēt kā čempioni, ja esam atdevuši no sevis visus 100%.
Vai būt par hokeja vārtsargu ir grūtāk un atbildīgāk, nekā par aizsargu vai uzbrucēju?
Manuprāt, jā. Daudzi saka, ka vārtos ir tikai jāstāv, savukārt spēlētāji daudz slido, kustās, veido spēka paņēmienus, bet cilvēki neaizdomājas, ka vārtsargs patiesībā ir 80% no komandas. Psiholoģiski tas ir ļoti grūti, jābūt koncentrētam, jāgatavojas divreiz nopietnāk uz spēli. Neskatoties uz ielaistajiem vārtiem un rezultātiem, ir jāpaliek morāli spēcīgam, jo vārtsargs ir komandas siena, kura nevar sabrukt. Man personīgi ir tāds uzskats, ka tev ir jātic pašam sev uz visiem 100%, jo pat ja viens procents pazūd, kaut ja viena šauba iezogās, vairs nav labi, un tas var atspoguļoties uz rezultātiem.
Vai tev ir draugi/paziņas, kas jau no pašas bērnības, tāpat kā tu, vēl joprojām spēlē hokeju un ir sasnieguši labu līmeni?
Tā kā es sāku spēlēt „Lugano”, tad tas būs cilvēks, ko varbūt ne tik labi pazīstat, bet jā ir – Luca Fazzini. Mēs vēl joprojām spēlējam kopā, un viņš man ir kā brālis. Ir vēl, protams, no Latvijas hokejisti tādi kā Nikita Jevpalovs, Roberts Lipsbergs, Edgars Kulda un Rihards Bukarts.
Kāda ir bijusi tava lielākā trauma? Kā tu atguvies no tās, un kā, tavuprāt, tas tevi ietekmēja, kad nevarēji atgriezties laukumā?
Es salauzu pirkstu treniņa laikā, jo man nokrita ķērājcimds, un es pamēģināju noķert bez cimda. Nākamajā dienā bija spēle, taču ārsti teica, ka ir risks amputēt trešdaļu no pirksta, ja spēlēšu, jo tas bija pieplūdis pilns ar asinīm. To spēli es izlaidu, bet aiznākamajā dienā es spēlēju, jo bija ļoti sāpīgi noskatīties, kā mana komanda zaudē 6:1. Sāku spēlēt ar ģipsi, bet roka kārtīgi nelīda cimdā iekšā, tāpēc nācās viņu noņemt nost.
Vai tev ir jāievēro speciāls uzturs, jālieto konkrēta pārtika un šķidrums pareizos daudzumos?
Man ir tāds organisms, ka es resns nepalieku. Es varu ēst visu, ko vien vēlos un cik gribu – Mcdonalds, kebabi utt. No tā resnāks nepalieku. Protams, ikdienā ir jāēd veselīgi, lai saglabātos spēks un veselība, ko es arī daru. Reizēm jau var kādu Mcdonalds burgerīti. 🙂
Šobrīd tu trenējies un spēlē Šveicē. Tuvākajā laikā tev ir plāni mainīt komandu vai spēlēt kaut kur citur?
Plāns man ir nospēlēt turpmākos divus gadus šeit. Vēl jāpievērš uzmanība tam, kas notiek Amerikā. Ja tur būs kas labs, tad visticamāk palikšu tur kādu gadu, ja, protams, pastāvēs tāda iespēja. Mainīt, domāju, ka ir jāmaina kaut kas. Tas ir hokejs, vienu dienu esi tur, vienu jau citur. Tā ir attīstība.
Pastāsti par savām emocijām un sajūtām, kad tiki draftēts NHL “Columbus Blue Jackets”. Ko teica tavi radi, draugi, paziņas?
Šampanietis sprāga vaļā, svinēju kopā ar savu draudzeni. Viņa, likās, bija pat laimīgāka par mani, jo jau no pašas pirmās dienas bija vienmēr klāt, kad man sāka zvanīt par NHL. Vienmēr atbalstīja un interesējās. Ar draugiem un radiem tieši tas pats. Brālis un mamma arī priecājās un bija neticami lepni par mani. Pašam emocijas bija neaprakstāmas. Uzreiz pēc drafta es jau gatavs biju braukt prom. Kad uz turieni atbraucu, viss likās tik neticami, tā ir pavisam cita pasaule. Pirmo dienu es staigāju ar muti vaļā un neticēju, ka tas notiek ar mani.
Nenoliedzami, hokeja komandās vienmēr ir smieklīgi un interesanti atgadījumi. Vai vari pastāstīt par savām atmiņām, atgadījumiem, kas tev likušies visinteresantākie un jautrākie tavā hokejista karjerā?
Es domāju, ka tas ir mūsu dīvainais rituāls ģērbtuvē pēc uzvaras. Drīzāk tā ir komandas deja ar dvieļiem un krekliem, kurus vicinam. Grūti izskaidrot, tas būtu jāredz 🙂
Ko tu domā par Latvijas hokeju, kā tu to redzi pēc 10-15 gadiem, vai tas ies uz attīstības ceļa?
Tas, ko es redzu savā dizmtajā pilsētā Ogrē ir tas, ka ir nepieciešami vairāk labāku vārtsargu treneri, jo man personīgi nepatīk pasīvais veids, kādā mazie bērni tiek mācīti. Ar viņiem ir jāspēlējas, jāmāca jau tagad kā pieaugušu cilvēku – ko darīt, kā darīt un kad darīt. Par spēlētājiem grūti teikt. Es neskatos uz viņiem.
Kāds ir tavs lielākais sapnis, ko vēlies piepildīt?
Sapnis ir izcīnīt titulu tepat klubā “Lugano” un, protams, spēlēt un noturēties NHL pēc iespējas ilgāk. Iekšējā sajūta saka, ka tas piepildīsies, tikai visam savs laiks.
No kurienes tu gūsti lielo enerģijas un motivācijas daudzumu? Tu esi ļoti jauns, bet sasniedzis jau ievērojamus panākumus. Kā tev tas izdodas?
Motivācija ir vienmēr, tā nekad nepazūd, jo es mīlu to, ko daru. Es mīlu šo sporta veidu, bez viņa dzīvot nekādīgi nevarētu. Enerģija jau ir kā kuram. Es viņu uzkrāju atpūšoties, veicot savus rituālus jeb nodarbojoties ar jogu, bet tas vairāk priekš elpošanas.
Kāds būtu tavs padoms citiem hokeja vārtsargiem, kas vēro tevi un kādu dienu varētu spēlēt arī tavā līmenī?
Nav vārdu nevaru, nedrīkstu, nav spēka. Nekad nepadodies. Ja ir grūti, sakod zobus, reizēm pat noder dusmas. Iztēlojies savu mērķi naktī, kad ej gulēt. Iedomājies, ka jau esi tur un cik ļoti tev tur patīk, iekārdini sevi. Tad arī gribēsies vairāk strādāt un rezultāts neizpaliks.
