Šis ir stāsts par kādu latvieti, kurš ar savu gribasspēku un mērķtiecību var iedvesmot arī citus cīnīties par saviem sapņiem. Galvenais ir neatlaidīgi trenēties un darīt to ar mīlestību, lai arī kādu ceļu esi izvēlējies.
Sveicināti!
Mans stāsts sākās, kad gāju 9. klasē. Mācījos Slokas pamatskolā. Toreiz, mūsu skolai Jūrmalas Dome piešķīra finansējumu par skolas renovācīju un jaunas piebūves izveidi. Mums bija nepieciešams pārvākties uz citu vietu, citām telpām, kas mums nebija pazīstamas. Klases bija mazas, arī sporta zāle, šī iemesla pēc mūsu ikdienas sporta stundas izmainījās un kļuva citādākas. Tākā nebija iespējas spēlēt basketbolu, futbolu, tautasbumbu un citus sporta veidus, kas no sevis prasīja lielu zāli ar augstiem griestiem, mēs nodarbojāmies ar florbolu, galda hokeju un galda tenisu.
Tā arī aizsākās mans stāsts. Man ļoti iepatikās spēlēt galda tenisu, jo bija jautri un interesanti sacensties ar draugiem, kas bija vienlīdzīgi pretinieki ar savām tehnikām, tas, starpcitu, ļāva aizrauties vēl vairāk. Radās mani pirmie mērķi. Vēlējos apspēlēt visus savus pretiniekus skolā. Stundas beidzās ap četriem pēcpusdienā, pēc kurām es galda tenisu paliku spēlēt ilgāk, kopā ar astotās klases draugu Pēteri un mājturības skolotāju Linardu, kurš arī bija tas cilvēks, kas ielika pamatus šajā sportā un kas sākotnēji bija mans pirmais nopietnais pretinieks. Pēc diviem mēnešiem es viņu beidzot apspēlēju, un skolā vairs neviens ar mani nevēlējās mēroties spēkiem, jo spēlēju par visiem labāk.
Meklēju jaunas iespējas un plašākus apvāršņus, kas mani noveda līdz galda tenisa klubam Jūrmalā. Pirmo dienu es atceros ļoti skaidri – ko darīju, kas notika un ko teicu. Tas notika marta sākumā, ārā bija saule un mazs, bet patīkams vējš, tas mani dzesēja no tās dziļās vēlmes spēlēt, kura acīs spīdēja kā liesma, kas nekad nenodziest. Atceros, ka satiku mazus bērnus, kas gāja trenēties, un piegāju aprunāties. No viņiem ievācu vairāk informācijas, kas remdēja manu ziņātkāri. Pēkšņi ieraudzīju pie skolas stūra večuku ap 60 gadiem, sirmiem matiem un apaļīgu figūru, kas lēnā garā čāpoja uz mūsu pusi, it kā nesteidzoties. Gaita viņam bija rāma, bet nosvērta. Bija redzams, ka cilvēks ir punktuāls. Pat vēl nepiegājis pie sporta zāles sliekšņa, viņš uz mani paskatījās, pasmaidīja un jautāja kā mani sauc, un es tūlīt atbildēju. Tad viņš jautāja vai esmu jau nodarbojies ar galda tenisu. Teicu, ka iemācījos skolā, spēlējot ar saviem vienaudžiem. Tad izskanēja pēdējais jautājums. Ko tu vēlies iegūt spēlējot galda tenisu? Es atbildēju, ka esmu gatavs cītīgi trenēties un ka kādu dienu kļūšu par Latvijas čempionu. Viņš tik pasmējās un piebilda, ka mani pārbaudīs.
Pēc pārbaudes man atļāva spēlēt ar bērniem, bet man tas likās pārāk viegli, ar viņiem nebija interesanti, jo biju jau par līmeni augstāk. Pēc treniņa ar bērniem nāca pieaugušie, un es nevarēju novērst skatienu no šiem spēlētājiem, jo vēlējos spēlēt tāpat kā viņi un vēl labāk. Tajā laikā man likās apbrīnojami, ka viņi māk tā spēlēt. Treneris redzēja, ka es ļoti vēlos spēlēt ar pieaugušajiem, un viņš man teica: “Labi, vēl vienu treniņu spēlēsi ar mazajiem un pēc tam varēsi iet uz pieaugušo grupu”. Tā sākās mans ceļš uz galda tenisa čempiona titulu. Izrādījās, ka šajā klubā jau sen netrenē nevienu jaunieti tik nopietni kā citās Latvijas vietās, tādās kā Kuldīgā, Rīgā, Liepājā vai Preiļos, tādēļ meklēju citas alternatīvas un izmantoju youtube video. Sāku trenēties, skatoties Timmo Bolla, Ma Longa un Waldnera tehniku un izmantojot redzēto praksē, kad spēlēju pret Jūrmalas kluba spēlētājiem.
Pēc dažiem mēnešiem neatlaidība deva savus augļus. Sāku daudz labāk spēlēt, bet pietrūka treniņu regularitāte, kas man neļāva ātrāk attīstīt tehniku, tādēļ no kluba dabūju vecu galdu, nopirku būvmateriālu veikalā lielu finiera plāksni un sāku trennēties mājās. Tā pagāja 2,5 gadi, gandrīz katru dienu pavadot mājās pie galda no vienas līdz divām stundām dienā, reizēm sanāca pat piecas stundas. Mācoties vidusskolā, pēc stundām devos mājās, mācījos un vakarā līdz diviem naktī spēlēju galda tenisu. Es biju kā apmāts, jo zināju, ka būšu čempions. Šie gadi nepagāja viegli, jo bija psiholoģiskie kāpumi un kritumi, kas man ļāva mācīties no kļūdām un kļūt stiprākam. Mājās trenēties arī nebija viegli, jo lielāko daļu no šī laika spēlēju pret finiera sienu, mājās bija auksts, jo nebija apkures, pat elpojot varēja redzēt, kā kūp dūmi, bet tas mani neapstādināja, jo apģerbos siltāk ar biezu dūnu jaku, kas man neļāva saslimt. Bija pat laiks, kad ārā bija mīnus 25 grādi, bet es nedrīkstēju nokavēt treniņu, jo zināju, ka katra diena mani ved līdz mērķim, tādēļ silti apģērbos un ar riteni devos 3 km uz Kauguriem, lai nokļūtu sporta zālē pirmais. Tā pagāja 4 gadi. Par mani neviens sacensībās nebija dzirdējis, biju kā melnais zirdziņš. Sāku piedalīties pašā zemākā līmeņa jeb iesācēju grupā, kurā man gāja slikti, bet tās bija pirmās sacensības, no kurām dabūju mācību, ka ar treniņiem vien nepietiek, ir jābrauc arī uz sacensībām. Tā kā pats sāku strādāt, varēju vienu vai divas reizes mēnesī braukt uz sacensībām. Gāja visādi. Visi man jautāja – kur es esmu tik labu tehniku iemācījies? Es vienmēr atbildēju, ka youtube un siena mani izmācīja un iemācīja to, ko citi nespēj.
Tā 2014.gadā pienāca pirmās nopietnās sacensības. Tās bija junioru galda tenisa sacensības, kurās ieguvu laikam 25 no 36 vietām. Biju gandarīts, jo visi jaunieši bija lieliski trenējušies un ar visiem līdzvērtīgi nospēlēju. Varbūt mans mērķis nepiepildījās, jo domājis biju tikai par galamērķi, nevis par ceļu kā uz šo galamērķi nonākt. Es tik un tā neesmu atmetis cerību, ka kļūšu par čempionu, kaut gan tagad esmu ārzemēs, lai varētu ģimenei sapelnīt naudu. Es tik un tā jūtu, ka es sasniegšu to par ko sapņoju, jo ir tāda sajūta, ka medaļa man ir rokas stiepiena attālumā. Man tā ir tikai jāpaņem. Es ceru, ka jūs iedvesmoju ar savu stāstu.
