Nereti sanāk dzīvot trauksmē un nepatikā, īsti nesaprotot, kāpēc. Kaut kad nesen iedomājos, ka mūsu pašu spriedumi par citiem mūs nomoka vairāk nekā tie nomoka otrus. Aizspriedums kā tāds, iemieso sevī kādus piecus liekus kilogramus, kuri sāpīgi sitas tavu plaušu rajonā ikreiz, kad sastopies ar kādu, pret kuru tev ir aizspriedums. Nogurums no nepatikas, no naida, no riebuma, no izmisuma. Un pēc tam visa diena izbojāta. Bet var arī citādi.
Reiz devos cauri Vērmanes dārzam un apstājos pie viena no soliņiem, uz kura, laikam, biju paredzējusi pasēdēt un uzpīpēt, bet kamēr centos sev sarūpēt cigareti, ar acs kaktiņu pamanīju bezpajumtnieci iekārtojamies uz blakus soliņa. Ne jau es domāju, ne jau jutu, bet izņemot cigareti no somas, es ilgāk neuzkavējos un devos prom. Tieši ejot gar šo sievieti, es sajutos neomolīgi. Un ne jau viņas dēļ. Es sapratu, ka uz soliņa nepaliku, jo pamanīju viņu, un savu zemapziņas aizspriedumu dēļ, bez vārda runas, bez šaubu ēnas, atstāju vietu, kuru nāktos dalīt ar bezpajumtnieci. Vai tad man būtu žēl viņu arī uzcienāt ar cigareti, ja viņa pēc tās būtu jautājusi. Droši vien, ka nē, bet es šo sievieti neapzināti biju nosodījusi par to, kas viņa ir un nevēlējos palikt netālu no viņas. Un tā, ejot cauri Vērmanes dārzam, es atcerējos kādu gadījumu iz savas dzīves.
Kādā naktī vienā no Rumānijas pilsētām, kad no naktsdzīves devāmies mājup taksī, draugs, ar kuru kopā braucu, lūdza apturēt taksi uz mirkli pie kāda veikala uz centrālās ielas, kuru es tik labi pazinu, lai izņemtu naudu no bankomāta. Kamēr viņš bija prom, es pamanīju, ka taksim tuvojās bezpajumtnieks, kas bija ļoti iemīlējis šī veikala apkārtni kā savu uzturēšanās vietu. Zināju, ka vīrs nāks lūgt naudu pie automašīnas loga un, tā kā bija dziļa nakts, man tas likās vēl nepanesami nepatīkamāk. Sarosījos un mazā panikā sacīju taksistam, lai ver logus ciet un aizslēdz mašīnu, sak, skaties, kas par briesmoni tuvojas. Tomēr mani satrauktie lūgumi palika bez atbildes. Kādu brīdi sēdējām klusumā, kas man vēstīja, ka esmu runājusi nevietā, līdz brīdim, kad bez mājām palikušais vīrs bija pienācis pie loga. Tā vietā, lai atvērto mašīnas logu aizvērtu, taksists to nolaida zemāk, it kā izrādot cieņu vīram, kas tūlīt pat sāka žestikulēt, aicinot padalīties ar naudu. Taksista pastieptajā rokā manīju divas lejas, kas aptuveni ir četrdesmit eiro centu. Bezpajumtnieks tūlīt pat palocījās pateicībā un devās savās gaitās. Šoreiz taksists aizvēra logu. Es jutu, ka tās briesmas, kuras es pārdzīvoju sevī, proti, ka nāksies saskarties ar bezkaunīgu naudas lūdzēju seju pret seju, bija lieka nasta, un vīrietis, kas sēdēja pie stūres, man bija parādījis, kā pārdzīvot šādus mirkļus bez lieku sāpju izjušanas. Es jautāju, vai viņš bieži ziedo naudu dzīves pabērniem, uz ko taksists, lauzītā angļu valodā, atbildēja: “Dievs māca netiesāt, pareizi? Tad es arī netiesāju.” Un man likās, ka es nekad neesmu dzirdējusi viedākus vārdus, kā šajā piķa melnajā naktī, tumsā pazūdot trūkuma cietējam, kamēr pati sēdēju dzeltenā taksī, aiz muguras šoferim, kuram pat nespēju saskatīt acis priekšējā spoguļa stiklā.
To visu es atcerējos un smaidīju, kad iznākot uz Kalpaka bulvāra, man pretī nāca čigāniete ar māsām un bērniem, un lūdza man iedot cigareti, kamēr manās rokās viņa ielika, jādomā, tikko zagtu dārgu parfimēriju, sakot, ka tā man šodien dāvana, viņa visām šodien dāvinot. Vienas cigaretes vietā čigāniete paņēma trīs, kā es arī gribēju viņai piedāvāt (nu, labi, es gribēju divas piedāvāt). Kad tās bija paņēmusi, čigāniete “pa draugam” tonī mani aicināja iedot to mazumiņu naudas, kas man makā, lai smaržas gluži par velti neatdotu. Paraustīju plecus un teicu, ka eju uz darba interviju, naudas nav. Čigāniete ļaunā neņēma, atmeta ar roku arī “pa draugam” manierē, izņēma no rokām dāvinātās smaržas un tādā vieglā garā prom bija. Ne jau manā varā ir pateikt, kā viņai dzīvot un ne jau nosodījums būs tas, kas man liks justies labāk. Vērmanes dārzā manis nonievāta palika bezpajumtniece, bet mirkli vēlāk, čigāniete izpelnījās manus smieklus. Pateicoties tikai mirklim refleksijas. Pasmaidīju un devos uz darba interviju.
Raksta autors: Lāsma Goba
