Kas vispār ir florbols? Kā radās šis sporta veids?
Florbols ir komandu sporta veids, kas ir līdzīgs hokejam. Spēles galvenais uzdevums, komandas uzvarai, ir iemest bumbiņu vārtos vairāk nekā pretinieku komanda. Spēle notiek iekštelpās, nereti, arī vasarā tiek organizēti turnīri brīvā dabā un uz specializēta gumijas seguma, bet daudz kur arī spēlē uz koka seguma. Uz laukuma, vienlaicīgi atrodas pieci laukuma spēlētāji un viens vārtusargs, katrā no komandām. Uz spēli drīkst pieteikt 20 spēlētājus un tie spēles laikā drīkst mainīties, maiņu skaits nav ierobežots. Lai gan patiesā florbola vēsture nevienam tā īsti nav zināma, tomēr valda uzskats, kuram arī piekrīt vairākums, ka florbolu ir ieviesuši Ziemeļamerikas iedzīvotāji, kuri emigrēja uz Skandināvu zemēm. Tad, arī tālajos 1970. gados tie izdomāja spēli, kuras pamatā būtu bumbiņa un nūja. Par spēles dzimteni tiek uzskatīta Gēteborga, kas ir viena no lielākajām pilsētām Zviedrijā. Sākotnēji šī spēle tika spēlēta tikai skolās starpbrīžu laikā. Pēc neilga laika, par florbolu izrādīja interesi arī pārējās skandināvu valstis, kā, piemēram, Somija un Norvēģija.
Kāpēc tieši Tu sāki spēlēt florbolu, un kas Tev patīk šajā sporta veidā?
Manas „saknes” florbolā meklējamas 2000. gadā, kad nesen ar ģimeni bijām pārvākušies dzīvot no Rīgas uz Lielvārdi. Tā kā mums ģimenē visi ir sportiski cilvēki un neviens mierā nevar īsti nosēdēt, tad tētis meklēja sev kādu nodarbošanos pēc darba. Lielvārdē vienīgais tāds sporta veids bija florbols, kurš viņam bija tīkams. Bieži vien, braucot līdzi skatīties treniņu, pašam arī iepatikās tas viss, bet sākumā nebija iespējas trenēties, jo vēl nebija izveidota treniņu grupa manam vecumam. Pagāja kādi seši mēneši, un tikai tad tika izveidota grupa priekš 6-7 gadīgiem zēniem. Tikai problēma bija ar nūju, ko nevarēju dabūt un sākumā bija jāspēlē ar tēta nūju, viņš spēlēja uz kreiso pusi, bet es uz labo. Tā nu vien bija jāpielāgojās un jāspēlē uz otru, sev neērto pusi, ko arī šodien nereti nožēloju, ka neturpināju spēlēt uz sev ērto tvērienu, jo Latvijas florbolā tas ir deficīts. Labākais florbolā, kas man patīk, ir komandas darbs, komunikācija, savstarpējā sapratne, saliedētība, uzticēšanās un vēl daudz, daudz lietu, kas vajadzīgs, lai komandu sporta veidā veiktos labi. Ar katru gadu, ar vien vairāk iedziļinos florbolā no cita skata punkta. Patīk vērot citu komandu taktiskos zīmējumus, shēmas, daudz analizēju, ko kurš dara, bet tam daudz laika neatliek, jo pašam ir spēles, treniņi un vēl privātā dzīve.
Cik gadus Tu nodarbojies ar šo sporta veidu un kādas ir labākās atmiņas?
Nu jau ir sācies 14. gads kopš sāku spēlēt florbolu. Pa šo laiku ir bijušas dažādākās atmiņas – labas un ne tik labas, gan arī iegūt ļoti vērtīga pieredze. Labākās atmiņas varētu būt… Pirmais izcīnītais čempionu tituls jauniešos, kad Rīgā sporta manēžā uzvarējām pagarinājumā. Noteikti, arī Čehijā izcīnītā pirmā vieta, starptautiskajā jauniešu florbola turnīrā „Prague games”, kur tiku atzīts arī par turnīra vērtīgāko spēlētāju. Kā arī divi pasaules čempionāti u-19, pārstāvot Latvijas izlasi, kur pirmajā reizē tiku atzīts par all-star piecinieka spēlētāju. Uzvara EuroFloorball Cup, kas notika Slovākijā. Pārstāvēt Latvijas vīriešu izlasi pasaules čempionātā. Un protams, pagaidām vissaldākās atmiņas ir par izcīnīto Latvijas virslīgas čempiona titulu, kur septītājā finālspēlē pagarinājumā sanāca arī iemest. Dēļ tik patīkamām emocijām, kas bija tajā finālā, ir vērts spēlēt florbolu.
Vai tā ir taisnība ka Tu spēlē Latvijas izlasē un esi viens no labākajiem? Vai tas ir spiediens uz Tevi?
Tā ir taisnība ka spēlēju Latvijas izlasē, bet vai esmu viens no labākajiem… Ne man par to spriest, lai spriež citi! Esmu tāds kāds es esmu, un spēlēju tā kā man sanāk. Cenšos spēlēt pēc iespējas labāk un pilnveidot sevi vairāk, spēlēju komandas interesēs, necenšos izcelties viens pats vai radīt kaut ko tādu, kas mani izceltu. Palīdzu komandai uzvarēt. Esmu tāds cilvēks uz kuru spiedienu ļoti grūti izdarīt. Nekad ne par ko nesatraucos, patīk dzīvot ar brīvu, vēsu galvu, kā saka, tad arī peldu pa straumi. Tieši tā pat ir arī sportā, daudz nedomāju par to kas būs, kas skatās spēli, cik svarīga tā ir. Galvenais nesajaukt sev galvu, nepārdegt. Eju un spēlēju, daru savu darbu, kas man patīk un galvenais, ka izbaudu to visu – emocijas, atmosfēru, spriedzi.
Izņemot Latvijas izlasi, kur vēl Tu spēlē?
Visu savu florbola karjeru, esmu pavadījis tikai un vienīgi Lielvārdes sporta kluba sistēmā. Pirmos 12 gadus, pavadīju sporta kluba jauniešu sistēmā, kur sanāca trenēties pie vairākiem treneriem, bet pamatā ar mani strādāja Iļja Nazarovs. Tikai pēdējo gadu nespēlēju jauniešu sistēmas komandā, jo esmu nedaudz par vecu. Paralēli, pēdējos gadus, apvienoju gan spēlēšanu jauniešos, gan spēlēšanu vīriešu virslīgas komandā.
Kas florbolā ir ļoti svarīgi lai gūtu vārtus un uzvarētu?
Grūti teikt… Noteikti: „čujam, ņuham un poņai!” Lai uzvarētu, ir jābūt uzvarētāju garam. Jātic, un jādomā par uzvaru visu laiku. Komandai jābūt saliedētai, pacietīgai, disciplinētai, vienotai, kā vienam veselam un, protams, arī meistarībai, bez tās sportā nekur.
Spēlējot šādā līmenī, ir iespēja arī paceļot? Kurās vietās esi bijis?
Jā, protams, pēdējā laikā katru gadu sanāk, vismaz pa reizei uz kādu valsti aizbraukt. Sanāk arī braukt ar Lielvārdes komandu uz kādu turnīru, citu reizi ar Latvijas izlasi jābrauc kaut kur tālāk. Tā kā sanāk arī paskatīties uz pasauli, uz dabas skaistumu citās vietās. Florbols mani aizvedis ir uz dažādām valstīm, tajā skaitā uz Igauniju, Lietuvu, Poliju, Čehiju, Slovākiju, Zviedriju, Somiju, Šveici un Vāciju.
Vai Tev pašam ir gadījies gūt kuriozus vārtus?
Domāju, ka ir gadījušies pašam kuriozi vārti, bet nevaru nevienus atcerēties, vismaz nenāk nekas prātā. Toties, ļoti labi atceros kā Bauska iemeta savos vārtos play-off spēlē pret mums. Tik lielu neveiksmi un apstākļu sakritību florbolā, liekas, ka nebiju redzējis.
Video no spēles pret Bausku:
http://sportacentrs.com/solis_pa_kreisi/09032014-bauska_kurioza_veida_ieripina_bumbinu_sav
Kā Tu redzi nākotni tieši saistītu ar šo sporta veidu?
Gribētu jau saistīt visu savu atlikušo dzīvi ar florbolu, bet ir tāda lieta, ka tas nav profesionālais sporta veids. Spēlētājiem nemaksā algas un mēs nepārtiekam tikai no spēlēšanas, ir jādara arī blakus lietas, jāstrādā darbā, kas atņem ļoti daudz laika. Paralēli spēlēšanai, ir doma arī pievienot florbola trenera darbu. Esmu sapratis, ka tas man patīk un gribu to darīt. Gribu mācīt citiem ne tikai spēlēt florbolu, bet arī izprast to, izprast pašu spēles būtību kādu to es saprotu. Gribu, lai Lielvārdē ir ļoti labi florbolisti, lai tie nes pilsētas vārdu arī ārpus Latvijas. Lai bērni labāk spēlē florbolu un nodarbojās ar sportu un citām aktivitātēm, nevis laiku pavada pīpējot, dzerot un sabojājot savu veselību ar sliktiem ieradumiem.
Vai Tev ir sapnis kuru vēlētos piepildīt, varbūt ne tieši ar florbolu, kādu citu? Un kas Tevi motivē?
Sapņoju par aizbraukšanu uz Ameriku. Mana motivācija ir būt labākajam, man vienmēr ir jāuzvar, vienmēr jātiecās uz augšu, uz virsotni. Neieredzu zaudējumus, kaut gan no tiem tu mācies un kļūsti tikai labāks, tie arī ir vajadzīgi. Tici, ka vari būt labākais un Tu būsi! Mans moto ir „Faith is a road to victory” (Ticība ir ceļš uz uzvaru).
